Adīšanas vēsture

Izrādās, neviens precīzi nezin, cik sena ir adīšana. Varbūt tāpēc, ka senākie adījumi gatavoti no dabiskām šķiedrām, zīda un kokvilnas, kas arheoloģiskajos izrakumos nav atrodami, jo laika zobs pret tik maigām struktūrām ir nesaudzīgs. Savukārt izrakumos atrodamās adāmadatas tikpat labi var identificēt par matu sprādzēm vai citiem priekšmetiem. Uzskata, ka adīšana ir senāka par paklāju siešanu, tomēr ne tik sena kā aušana. Vismaz nevienā sengrieķu teikā adīšana nav pieminēta. Patiesībā pat nav tāda vārda latīņu vai sengrieķu valodās, kas apzīmē adīšanu! 

Par vissenākajiem īsta adījuma pierādījumiem uzskatāmas adītās zeķes, kas datētas ap mūsu ēras 1000.gadu un atrastas izrakumos Ēģiptē. 

Tomēr savas sarežģītības dēļ šīs zeķes noteikti nav pats pirmais adījums - tās darinātas no krāsainas kokvilnas un adītais papēdis liecina, ka jau šajā laikā tika lietots kreiliskais valdziņš. Daži vēsturnieki par adīšanas dzimteni uzskata Eiropu. Droši vien tāpēc, ka tā ļoti gribas. Tomēr fakti liecina par ko citu. Visticamāk, ka adīšana radusies Tuvajos Austrumos. Par to liecina netiešie pierādījumi - pirmās šķiedras, kas izmantotas adījumiem, ir kokvilna un zīds (nevis vilna vai lins, kā tas varētu būt, ja pirmie adījumi būtu darināti Eiropā). Arī pats adīšanas virziens - no labās puses uz kreiso - ir pretējs tam, kādā virzienā lasa un raksta Eiropas tautas.

Lai nu kā, bet adīšana tomēr ir nonākusi Eiropā. Visticamāk, pateicoties spāņu iekarotājiem. Kopš tā laika adījumi parādās arvien biežāk - gan adīti priekšmeti, gan adošas madonnas svētbildēs.

Madonna Knitting, by Bertram of Minden 1400-1410

Senie Eiropas adījumi ir vienkārši fantastiski. Pārsvarā to īpašnieki bijušas karaliskas, ļoti bagātas vai ļoti ticīgas personas. Darināti no smalkiem zīda diegiem, ar burvīgiem rakstiem. Viduslaikos adīšana bija izvērtusies par visai ekskluzīvu tehniku, gatavo adījumu cenas bija karaliskas (viens  pāris no Zviedrijas karaļa Ērika 27 zīda zeķu kolekcijas 1566.g. maksājis vienu parasta kalpotāja gada algu). Un - ar adīšanu nodarbojās... tikai vīrieši. Spējat iztēloties - vīrietis, ar rokām ada smalku zeķīti (vienā collā saskaitītas 32 rindas un 25 valdziņi)? Pirmā adītāju ģilde izveidota Parīzē, 1527.gadā, un lai kļūtu par tās pilntiesīgu biedru, bija nepieciešams iesniegt vairākus adījumus, tajā skaitā arī šāda veida adītu sienas paklāju.

Pavērsiens adīšanā notika 1864.gadā, kad tika izgudrota pirmā adīšanas mašīna. Loģiski! Cik tad ilgi vīrieša cilvēks var izturēt tādu nodarbošanos! Līdz ar to adīšana no ekskluzīvas nodarbošanās, no mākslas pārvērtās par laika kavēkli. 

Interesanti, kāpēc mūsdienās, kad nopirkt gatavu, ar mašīnu adītu džemperi ir lētāk, kā nopirkt dziju un adīt pašam, kāpēc šādos apstākļos adīšana arvien ir tik populāra? Paņemot rokās adāmadatas, jūties kā laika mašīnā, kas atgriež tevi tūkstošiem gadus senā vēsturē, kad cilvēks darināja apģērbu savām rokām nepieciešamības dzīts. 

Un tomēr. Adīšana ir maģiska! Tu jūties kā radītājs, kas veido kaut ko pēc savas ieceres, pats savām rokām. Ne jau es viena tā jūtos. Visā pasaulē cilvēki ir aizrāvušies ar adīšanu. Diez vai tāpēc, ka pusstundu ilga adīšana sadedzina 55 kilokalorijas. Papildus taustāmiem labumiem, adīšana uz cilvēku iedarbojas nomierinoši, samazina asinsspiedienu, palēlina sirdsdarbību, kā arī pirkstu smalko muskuļu kustības stimulē smadzeņu darbību. Kaut vai šī iemesla dēļ vien adīt vajadzētu maziem bērniem un veciem cilvēkiem. 

Adīsim veseli! Lai gan - par adīšanas veselīgumu - nākošreiz.

2 komentāri - Adīšanas vēsture

Komentēt